"Dzelzs priekškara" maršruts – vēl pilnībā neizmantota iespēja piesaistīt tūristus

2016. gada 2. septembrī

Unikālā projekta partneri vienojas par turpmāko sadarbību un kopīgām publicitātes aktivitātēm.

“Iron Curtain Trail” jeb “Dzelzs priekškara” velomaršruta projekts ir patiešām unikāls, turklāt daudzējādā ziņā. Kaut gan Eiropu krustu krustām caurvij 15 starptautiski velotūristu maršruti, otra tik vērienīga nav. “Dzelzs priekškara” jeb EuroVelo 13 maršruts šķērso 20 Eiropas valstis 10 400 kilometru garumā, aizsniedzoties līdz pat 3 jūrām.

EuroVelo 13 maršruts ir maksimāli pietuvināts bijušajai Varšavas pakta valstu robežai, kuru no pārējās Eiropas nodalīja akmens mūri, betona sienas, dzeloņdrāšu žogi un citi nepārvarami šķēršļi. Braucot pa EuroVelo 13 maršrutu, ikvienam kļūst skaidrs, ka absurdajai pasaules sadalīšanai divās savstarpēji naidīgās daļās ir pielikts punkts. Tā vēsture, kuru rakstīja aukstais karš, ir beigusies, un ļoti gribas cerēt, ka nekad vairs neatkārtosies.

Idejas dzimšana un tās krustēvs

Var šķist dīvaini, ka “Dzelzs priekškara” maršruta idejas autors ir Rietumvācijā dzimušais Mihaels Krāmers. Prieku par dzeloņdrāšu laikmeta beigām it kā vajadzētu pirmām kārtām paust mums, nebrīvē dzīvojušajiem, tomēr iniciatīva nākusi no brīvajai pasaulei piederīgā. Mihaels Krāmers stāsta, ka pirmo ziņu par Berlīnes mūra celšanu viņš saņēmis divpadsmit gadu vecumā, atrazdamies kopā ar brāli bez vecākiem. Viņu pārņēmušas briesmīgas bailes, ka būs karš, un šīs bailes viņš nekad nav aizmirsis.

Bijuši arī citi motīvi, kāpēc  “Dzelzs priekškara” maršruta izveidošana šķitusi tik svarīga. Mihaels Krāmers citē savu tautieti Humboltu, kurš teicis, ka bez pagātnes nav nākotnes. Citiem vārdiem sakot, vēsturi nedrīkst aizmirst. Arī to ne, kuru, būdams pēc tautības vācietis, Mihaels Krāmers pārdzīvo īpaši sāpīgi, proti, holokaustu pret ebrejiem. 

Taču vēsture ir ne tikai ļauna, tai vienmēr ir arī sava labā puse – saka Eiropas Parlamenta Transporta un tūrisma komitejas priekšsēdētājs Mihaels Krāmers. Savā augstajā amatā viņš aizvien ir ļoti enerģiski iestājies par robežu nojaukšanu starp bijušā padomju bloka un pārējās Eiropas valstīm un, tēlaini runājot, lolojis tiltus starp tām. Viens šāds “tilts” ir dzelzceļa savienojums “Rail Baltic”, no kura labumu varētu gūt arī otrs “tilts”– EuroVelo13.

Jāpiebilst, ka Mihaels Krāmers, kas miesās un garā atgādina zaļoksnu jaunekli, bet kam īstenībā jau ir pamatīga gadu nasta plecos, nav utopists. To, ka grandiozais maršruts ir dzīvotspējīgs, viņš sapratis no paša pieredzes Berlīnē. Sākumā piedāvājis sev pazīstamus cilvēkus sestdienā izvadāt ap Berlīnes mūri, ar megafonu rokās stāstot par notikumiem pie tā. Interese bijusi tik liela, ka tagad tas ir ļoti populārs un pieprasīts 160 kilometru garš velomaršruts. Lai droši braucot uz Berlīni, visu izrādīšot arī mums – ar sirsnīgu smaidu saka Mihaels Krāmers.

Kāpēc Liepāja?

EuroVelo 13 projekta koordinators Latvijā – Vidzemes Tūrisma asociācija partneru tikšanos rīkoja trešo reizi. Seminārs notika 30. un 31. augustā vēju pilsētā Liepājā, kur vēja skarbo skaistumu varēja iepazīt arī ciemiņi. Kad viņi, it īpaši tie, kam pašiem jūras nav, izgāja plašajā liedagā un saule rotājās jūrā, un vējš baltās putās trieca viļņus pret krastu, skats bija krāšņs un varens.

Un tomēr – kāpēc tas notika Liepājā? Atbilžu varianti varētu būt vairāki, no kuriem uzsvērsim divus. Pirmkārt, Liepāja ir īsta riteņbraucēju pilsēta, kur ir celiņi, riteņu novietnes (turklāt sevišķi glītas!), norādes un milzum daudz pašu riteņotāju. Otrkārt, Liepāja ir īsta pērle EuroVelo 13 maršrutā. Viens no “Dzelzs priekškara” maršruta mērķiem ir dot iespēju apmeklēt militārā mantojuma objektus, un Liepājai – pilsētai ar ļoti senām fortifikācijām – to ir pārpārēm.

Par šo vienreizējo bagātību pārliecinājās arī apmēram 20 semināra dalībnieku no Austrijas, Čehijas, Polijas, Slovākijas, Ungārijas un Starptautiskās Riteņbraucēju federācijas, kuras uzdevums ir gādāt par kvalitatīviem starptautiskiem velomaršrutiem.

Viesiem divu dienu laikā bija iespēja ne vien doties pastaigā pa Liepājas pilsētu ar tās brīnišķīgo Piejūras parku, bet arī ar velosipēdiem aizbraukt uz Karostu, apskatīt Sv. Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāli, Manēžu, Ziemeļu molu un fortus, paēst pusdienas Karostas cietumā, pirms tam drūmajās telpās saņemot pamatīgu adrenalīna devu...

Ciemiņi aizbrauks mājās un šo informāciju nodos tālāk. Iepriekš tikai uz kartes redzētais maršruts būs apaudzis ar krāsām, garšām un smaržām, un semināra dalībniekiem, kuru lielākā daļa Latvijā bija ieradušies pirmo reizi, Liepāja un mūsu valsts kopumā vairs nebūs sveša, abstrakta vieta.

Rokas spiedieni un lietišķas apņemšanās

Seminārs sākās ar vērtīgas dāvanas pasniegšanu, par kuru bija parūpējies EuroVelo 13 “krustēvs” Mihaels Krāmers. Parlamentārietis atvēra savu jaunāko velotūrisma ceļvedi “No Rīgas līdz Lībekai”, kas būs noderīgs un vērtīgs katram “EuroVelo 13” maršruta velobraucējam. Šobrīd tas ir vācu valodā, bet dažu mēnešu laikā taps arī izdevums angliski.

Semināra turpinājums aizritēja lietišķā gultnē, tomēr spēlēdams arī to neformālo savstarpējās komunikācijas lomu, kāda šā projekta īstenošanā ir svarīga.

“Projekta veiksme ir atkarīga no tajā iesaistītajiem partneriem. Kamēr partneri būs kopā un vēlēsies sadarboties, tik ilgi pastāvēs šis projekts,” saka Vidzemes Tūrisma asociācijas (VTA) speciālists Jānis Sijāts.

Latvija EuroVelo 13 projektā iesaistījās 2011. gadā. Eiropas Komisijas finansētais projekts ir attīstījies vairākos posmos, pamazām nonākot pie tā, ka arvien svarīgāka kļūst unikālā projekta publicitāte un speciāli sagatavoto komplekso velotūrisma pakešu efektīvs piedāvājums. Šobrīd tiek īstenots dzīvē maršruta attīstības projekts “EuroVelo13 – Iron Curtain Trail Experience” (Dzelzs priekškara pieredze), kurš tiks pabeigts 2017. gada pavasarī.  Projekta vadošais partneris ir Ungārija. Iepriekšējos gados tika izveidota EuroVelo 13 mājaslapa (www.ironcurtaintrail.eu), kas ir nozīmīgs informācijas resurss. Tagad tiek izstrādāta mobilā tālruņa lietotne (aplikācija), gādāts augstvērtīgs foto un video materiāls un veikti citi publicitātes nodrošināšanai svarīgi darbi. Ungāru kolēģu vadībā tie jādara visiem partneriem kopā, un, protams, nekur nav pazuduši arī citi ar maršrutu saistītie uzdevumi, kas katrā valstī var būt atšķirīgi.

Tā, piemēram, seminārā tika aktualizēts praktiskais jautājums par velosipēdu pārvadāšanu vilcienos un satiksmes autobusos. Ja velotūrists dodas tālā ceļā, viņš vēlas braukt ar savu velosipēdu. Daudzās valstīs, ne tikai Latvijā, atšķirībā no Austrijas šādās situācijās diemžēl var palikt ar garu degunu. Varbūt ir jāiejaucas Eiropas Komisijai, semināra dalībnieki vaicāja?

Citstarp tika aktualizēts jautājums par Eiropas Savienības fondu izmantošanu transporta infrastruktūras projektiem. Ungārija ir neapšaubāma līdere naudas piesaistē, no kuras vajadzētu daudz mācīties.

Noderīga varētu būt arī, piemēram, Serbijas pieredze, kas no 500 velotūristiem 2006. gadā sešu gadu laikā ir pratusi “izaugt” līdz 13 tūkstošiem. Turklāt atklāti pasakot, ka ceļi nav labi, toties – kas par ainavām visapkārt!

Starptautiskajā sarīkojumā tika uzsvērtas un atkārtotas patiesības, kuras vajadzētu ik dienu daudzināt nepagurstot. Par to, cik veselīgs ir veloprieks (nost ar slimībām, dzīves ilgumam – pieci gadi klāt), cik draudzīgi tas ir videi, cik milzīgu ieguldījumu ekonomikā dod velotūristi u. c. Brits Eds Lankasters, kas pārstāvēja Riteņbraucēju federāciju un reizē projekta partneri Beļģiju, minēja interesantu salīdzinājumu. Velotūristi tautsaimniecībā gadā ienes 44 miljardus eiro, savukārt kruīza kuģu pasažieri – tikai 39,4 miljardus.     

Kurp ej, Latvija     

Arī tas bija viens no mērķiem, kāpēc Liepājā bija jārīko starptautisks seminārs. Proti, lai pievērstu sabiedrības uzmanību un saasinātu jautājumu par riteņbraukšanas infrastruktūru mūsu valstī. Jo velomaršrutu nevar izbraukt, ja tas nav izbraucams. Dienu pirms semināra parlamentārietis Mihaels Krāmers VTA vadītāja Raita Sijāta pavadībā izbrauca EuroVelo 13 maršruta posmu no Liepājas līdz Lietuvas pilsētai Šventojei. Tie bija 60 kilometri, kas velotūrismam nedraudzīgo apstākļu dēļ Krāmeram esot šķituši kā 80 kilometru.

Viena no EuroVelo 13 maršruta prasībām ir – maksimāla izvairīšanās no dzīvām šosejām ar lielu autosatiksmes intensitāti. Diemžēl, Latvijā veloceliņi ir tikai atsevišķos maršruta posmos. Jautājumu, kāpēc mūsu valstī ar tiem ir slikti, vajadzēja uzklausīt arī Eiropas Parlamenta deputātam Robertam Zīlem. Bet viņš vārdus mutē nemeklēja: starptautiskā līmenī ir skaidri pateikts, ka daļu no ceļu atjaunošanai un pārbūvei paredzētajiem fondu līdzekļiem drīkst veltīt velosatiksmes infrastruktūrai. Par to, vai šī iespēja tiek izmantota, atbild katra valsts pati. Mūsu valstī vairākumā gadījumu atbilde ir viena – kad visi ceļi būs asfaltēti, varēs domāt arī par velosipēdistiem...

Mihaels Krāmers, nācis no citas pasaules, pilns uzņēmības un entuziasma, saka – ir jārīkojas, jo tā nevar būt, ka jūsu kaimiņi, gan igauņi, gan lietuvieši, ar saviem celiņiem ir tikuši jums tālu priekšā. Ja ilgi vilcināsieties, viņi jums izgriezīs pogas.

Pagājušajā pavasarī par EuroVelo 13 krustēvu dēvētais Krāmers svinīgi atklāja gājēju un velobraucēju tiltu pār Gauju Carnikavā. Tas ir pozitīvs piemērs, kas jo īpaši iepriecina tāpēc, ka ar jauno tiltu ieguvēji ir ne tikai velotūristi, bet arī paši Carnikavas iedzīvotāji. Viņiem ir saīsinājies ceļš no darba uz mājām un otrādi, un tas vairs nav bīstams, jo autosatiksmes tur nav. Šāds ieguvums atbilst maršruta “EuroVelo13” kopīgajam garam – sekmēt vietējo iedzīvotāju nodarbinātību un labklājību.

VTA piekrīt, ka aizvadītajos piecos gados arī mūsu valstī ir paveikts daudz, kaut gan būtu gribējies stipri vairāk. Liels darbs ieguldīts maršruta EuroVelo 13 marķēšanā, sagatavoti tehniskie projekti, tie saskaņoti nepieciešamajās instancēs, un maršruta zīmes daudzās vietās ir uzliktas. Piemēram, Ventspilī vēsturiskā velomaršruta zīmes nav bijis, VTA kā projekta atbildīgā koordinatore Latvijā pasniegusi pilsētai simbolisku EuroVelo 13 zīmi, un tagad Ventspils velomaršruta marķējuma ziņā var būt paraugs citiem.

Jānis Sijāts atzīst: “Var just, ka piecos gados ir mainījusies cilvēku domāšana Latvijā. Viņi  kļuvuši atvērtāki un draudzīgāki pret riteņbraukšanu un velotūrismu. Situācija mainās palēnām, tomēr mainās.”

VTA vadītājs Raitis Sijāts neslēpj, ka iesaistīšanās projektā nav bijusi viegla arī viņam pašam. Sākumā viņš daudz ko nezinājis un nepratis, bet tagad, Liepājā, viņš varot droši stāvēt līdzās citu valstu pieredzējušajiem pārstāvjiem.

Semināra dalībnieki atvadoties pauda prieku par viesmīlīgo Liepāju un prasmīgajiem sarīkojuma rīkotājiem. Tika izteikta cerība, ka šim projektam būs turpinājums un nozīmīgais “Dzelzs priekškara” velomaršruts iegūs arvien lielāku popularitāti. Tas nebūs viendienītis, bet gan ilgtspējīgs projekts, kurā ar vecajiem partneriem kopā strādās arī jauni.

Informāciju sagatavojusi:
Inta Briede, vecākā eksperte
Tūrisma produktu attīstības nodaļa
Tūrisma departaments
Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra
Tālrunis: +371 67039445
E-pasts: inta.briede@liaa.gov.lv